Zirgērkšķa vēsturiskā evolūcija

Saskaņā ar agrīnajiem Anglijā atklātajiem spuriem romiešu pulki izmantoja jau Jūlija Cēzara laikā. Romieši attīstīja piešu izmantošanu, kas ļāva karavīriem kontrolēt savus zirgus ar kājām, cīnoties ar ieročiem rokās.
Agrākās piesis bija tikai asas izvirzījums (pretēji mūsdienās izmantotajai zobrata formai), un šāda veida bronzas piesis ir atrastas kapenēs otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras Rietumos. Britu muzejā joprojām atrodas dzelzs piesis ar sudraba ielaidumiem, kas tika izmantoti laikā no 11. līdz 13. gadsimtam. Saskaņā ar attiecīgiem ierakstiem, Čingishana armija arī izmantoja līdzīgas piesis ap 1200. gadu pēc Kristus.
Francija, iespējams, bija pirmā valsts, kas izmantoja zobratu spurus, un ir ieraksti par līdzīgu pieslēgšanos Anglijā, ko vadīja Henrijs III. 14. gadsimtā šīs spures pamazām sāka kļūt populāras.
1302. gadā kaujā pie Golden Spurs franču kavalēriju sakāva Beļģijas flāmi, kuri pazemoja franču bruņiniekus, pakarinot viņu sagūstītos spurus baznīcā, lai svinētu uzvaru. Viduslaikos zelta piešiem bija bruņinieku statusa simbols, bet potenciālo bruņinieku izmantotās piešiem bija sudrabs. Dažu viduslaiku bruņinieku pazemināšanas ceremoniju svarīga sastāvdaļa bija ar nazi nogriezt bruņiniekam spurus, lai parādītu, ka bruņinieks ir atbrīvots no goda.
Spuru aprakstu bieži var redzēt romānos par Eiropas bruņinieku dzīvi, tostarp Skota "Varonis Ivanhoe" un Servantes "Dons Kihots". "Robins Huds" pieminēja arī pīšus, kā arī minēja, ka piešiem ir bruņniecības simbols, nicināmi cilvēki nav pelnījuši izmantot piešiem. Daudzos literārajos aprakstos par skaistiem vīriešiem, it īpaši karavīriem, ir iekļautas piešus, un tās ir pieminētas EŠlijas tērpa aprakstā Vēja aizmuktajā grāmatā. Saskaņā ar Parīzes Dievmātes katedrāli, Esmeralda vēlējās dzirdēt Fēbusa spurus. Bovari kundze raksta par vecāko Bovari kā jaunu vīrieti, "kuram šķindošas spuras".